STĀSTS:
Aldiņa sociālās aprūpes centrā “Pīlādži” aprūpi saņem kopš 13.07.2021. Viņa dzīvē bijusi pazīstama medmāsiņa Alūksnes slimnīcā. Joprojām daudzi atceras viņas profesionālo darbu un “vieglās rokas”. Sirsnīgums, labestība un lieliska māte mums abiem, saka meita Ineta Karels.
Kā stāsta vīrs Jānis, abi esot viens otrā ieskatījušies Gulbenē. Jānis nāk no Rucavas, bet Alda no Gulbenes. Apprecējās 1968 gadā. Daudzi gadi nodzīvoti kopā. Ģimenē izauklēti un izskoloti divi bērni, kas nu jau ar savām ģimenēm dzīvo tālu projām no Alūksnes.
Alda Ģirne aprūpes centrā ievietota ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Atmiņas traucējumu un nestabilās gaitas dēļ, personālam bieži nākas veikt asistenta pienākumus un viņu pavadīt gan uz pastaigām, gan palīdzēt nokļūt uz pasākumiem, gan radoši darboties. Tomēr, prieks, ka Alda neatsakās no darbošanās.
Viņa priecājās par katru mazumiņu, kas sanāk.
Sarunās ik reiz, jāuzklausa jau dzirdētā informācija par bērniem, vīru, darbu, bet viņa tomēr stāsta un atceras sev būtisko informāciju.
Vislielākais prieks ir tad, kad ciemos atbrauc meita, dēls un vīrs. Slimnīcas kolēģi arī ir bieži viesi. Tad saule uzspīd pat lietainās rudens dienās un sniega vērpetes aiz loga nešķiet tik asas.
Pēc uguns nelaimes mājās, 02.01.2023. sociālās aprūpes centrā mājvietu radis arī vīrs Jānis Ģirnis. Sākums bija smags. Jānis bija apjucis un nespēja izprast realitāti.
Pamazām, viņš aprod ar jaunajām mājām un tās pieņem par savējām. Jānis Ģirnis ir mākslas pasaules cilvēks.
Viņš nāk no ļoti muzikālas dzimtas un ir spēlējis klavieres no 5 gadu vecuma. Jānis ar izcilību beidzis Liepājas mūzikas vidusskolu.
Tātad dzīves ceļš aizvijas uz Gulbeni. Tur viņš satika savu Aldu. Pēc tam lielais mūziķis Ādamsons viņu atvilināja strādāt uz Alūksni, kur iesākumā viņš bija padomju saimniecības kluba vadītāj. No 1968.-2009.gadam viņš Alūksnes Mūzikas skolā pasniedzis klavierspēli. Kā arī ir bijis savs skolotāju ansamblis, “Vefa” filiālē vadījis kapellu. Daudz darbojies kultūras jomā. Paralēli visai darbībai viņam bija sirdslieta ērģeles. Pa brīvdienām tas spēlēja ne tikai Alūksnes baznīcā, bet arī savā dzimtajā pusē Liepājā un Rucavā.
Savulaik, apbraukātas daudzas iestādes un privātmājas, kur veicis klavieru skaņotāja darbu. Ar savu absolūto dzirdi, joprojām koncertos kritiski uztver “šķībās” notis, bet tomēr priecājas, ka jaunatne muzicē.
Jānim atjaunojas klavierspēles prasme. Iestājoties aprūpes centrā, klavierēm gāja garām, tad mudināts, piesēdās un nospēlēja dažas skaņas. Aprūpes centra personāls gādāja tautas dziesmu notis, lai mūziķis varētu atcerēties kā jāspēlē. Nu jau ir tik tālu, ka pats, ik dienu, sēžas pie klavierēm un bez notīm spēj spēlēt dažādas melodijas. Iemītnieki labprāt klausās un dzied līdz pazīstamās dziesmas.
Jānis rūpējas par Aldu, lai no veikala atnestu kādus kārumus. Aldiņa ar smaidu saka: “Tas mans večukiņš…” Jauki, tagad abi atkal ir kopā un dzīve turpinās.
Stāstu un bildes Iesūtīja Ieva Vimba / SAC Pīlādži
